Salīdzinoši ar pārējo pasauli, latvieši ir visai labi valodu zinātāji. Pateicoties tam, kam latviešu valoda ir visai maz izplatīta, lielu daļu informācijas mums nākas iegūt ar citu valodu palīdzību, tādēļ mums svešvalodas ir jāmācās gribam mēs to, vai nē. Mūsu labajām valodu zināšanām ir arī vēsturisks skaidrojums. Ne tik sen atpakaļ, bijām citas valsts sastāvdaļa, kurā oficiālā valoda bija cita un arī šodien dzīvojam divu valodu sabiedrībā. Rezultātā, varam lepoties ar to, ka lielākā daļa no mums, kaut kādā līmenī, prot runāt trīs valodās. Tas ir visai augsts rādītājs, jo tikai 17% amerikāņu runā divās valodās. Eiropā situācija kopumā ir labāka, jo lielākā daļa, aptuveni 54%, runā vismaz divās valodas. Bet Nīderlandē, Beļģijā un Luksemburgā ir vēl vairāk cilvēku, kas saprot trīs un vairāk valodas, nekā tas ir pie mums. Tomēr tas nenozīmē, ka mums vajadzētu atslābināties pašapmierinātībā. Pasaule kļūst arvien mazāka, līdz ar to iespējas, kādas piedāvā jaunu valodu apguve – vēl daudzsološākas. Tādēļ šajā rakstā apskatīsim, kādi ir paši efektīgākie paņēmieni kā iemācīties jaunu valodu.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem, kāds ir mūsu priekšā, cenšoties apgūt svešvalodu, ir tas, cik mākslīgs ir šis process. Maziem bērniem valodu apgūšana nākas viegli. Tā vietā, lai studētu gramatikas likumus un darbības vārdu locījumu tabulas, viņi valodas apgūst konceptuāli, kas ir daudz dabiskāks un mazāk nogurdinošs process. Pie līdzīgiem secinājumiem nonāca arī ASV robežsardze, kad tā pārstāja pasniegt saviem darbiniekiem spāņu valodas kursus, kas balstījās uz gramatikas likumiem. Tā vietā robežsargiem tika mācīti specifiski valodu uzdevumi, kādi tiem ir nepieciešami ikdienas darbā. Lai gan varētu padomāt, ka šāda mācīšanās metode izlaiž būtisku procesa posmu un nemaz necenšas skolniekiem iemācīt valodu pilnībā, aprobežojoties ar atsevišķiem tās aspektiem, rezultāti bija pārsteidzoši augsti. Ne tikai robežsargi labāk apguva frāzes spāņu valodā, kas tieši atviegloja viņu darbu, bet uzlabojās arī viņu gramatikas zināšanas.
Pētnieki uzskata, ka šī un citas tamlīdzīgas pieredzes, norāda uz to, ka mums vajadzētu pārdomāt, kā mācīt valodas pilnībā. Jebkura valoda ir ļoti sarežģīts zināšanu kopums, kuru pragmātiskai apgūšanai ir nepieciešamas milzīgas pūles. Daudz efektīgāk ir atrast paņēmienu, kas ļautu ienākt svešvalodai mūsu ikdienā. Iespējams, mums vajadzētu pamāt ardievas valodu mācības kursiem pilnībā, tā vietā izvēloties kombinētas klases, kurās mums tiktu mācītas divas lietas vienlaicīgi, piemēram, jauna valoda un rokdarbu nodarbības vai mūzikas instrumenta apguve. Daudzi valodnieki ir pārliecināti, ka cilvēki, nokļuvuši vidē, kurā nekas cits neatliek, kā saziņai izmantot nezināmu valodu, to iemācīsies ātrāk un dabiski.
Šī atziņa iet roku rokā arī ar to cilvēku pieredzi, kas it kā svešvalodu ir apguvuši tradicionālajā metodē – iekaļot no galvas neskaitāmos gramatikas likumus. Patiesībā, neviens neiemācas valodu pilnībā, nepaceļot galvu no mācību grāmatas. Tā vietā, mēs iemācāmies tieši tik daudz, lai varētu saprast pašu minimumu, kuru vēlāk izmantojam, lai lasītu svešvalodā, skatītos filmas vai mēģinātu sākt sarunāties. Tieši šis posms, kurā mēģinām izmantot valodu zināšanas praktiskos nolūkos, ir tas, kurā to apgūstam visstraujāk. Vairums cilvēku jūtas ļoti nedroši, komunicējot valodā, kuru tie pilnībā neprot. Mēs jūtamies ļoti neērti, katru reizi, kad mēle sāk mežģīties, cenšoties izrunāt skaņu, kāda nav raksturīga mūsu dzimtajai valodai un klusuma pauzes, kādas rodas, kad teikuma vidū saprotam, ka nezinām kā to pabeigt, šķiet velkas mūžību. Tomēr tieši šie neveiklie brīži ir tas, kam mums būtu jāiziet cauri pēc iespējas vairāk, lai apgūtu jaunu valodu ātri un dabiski.